Pirms 35 mēnešiem "Metta" audzēknis Oskars Vientiess saņēma pirmo izsaukumu uz Latvijas pieaugušo futbola izlasi. Pirms 15 mēnešiem viņš zaudēja konkurenci "Liepājā" un tika pazemināts uz "Tukums 2000". Ziemā Vientiess nokļuva Čehijas otrās līgas otrā ešelona klubā "Chrudim", kas viņu pēc sezonas izpirka un uzreiz pārdeva Čehijas augstākās līgas klubam "Teplice". Nu Vientiesam ir lielākais spēles laiks Teplicē, divas rezultatīvas piespēles, augstā piektā vieta tabulā un pelnīta atgriešanās Latvijas izlasē. Centra aizsargam, kuram drīzumā apritēs 24 gadi, ir lielas cerības jau šajā logā valstsvienībā arī beidzot debitēt.

- Sākumā, lūdzu, pastāsti par savu ceļu līdz profesionālajam futbolam – kur un pie kura trenera sāki?
- Sāku "Metta" piecu gadu vecumā. Valdlaučos uz bērnudārzu "Zvaigznīte" atnāca treneris un teica, ka jāiet sportot. Arī vecākiem, man šķiet, jau bija apriebies, ka mājās visu laiku enerģiski darbojos – tā enerģija kaut kur bija jāliek. Aizveda mani uz futbolu, un arī mans tētis jau zināja Ģirtu [Mihelsonu] un Andri [Rihertu]. Sāku Ķekavā, bija sporta klubā treniņi, un tieši Ģirts arī bija pirmais treneris. Tā arī visu laiku spēlēju futbolu.

Mums bija viens no tiem gadiem, kuros "Metta Ķekava" bija labāka par "Metta Rīga". Trenējāmies Ķekavā – bija sporta klubs, bija arī Jēkabonkuļa dārzs. Nezinu, vai tas tiešām bija Jēkabonkulis, pie kura trenējāmies, bet vienubrīd trenējāmies arī dārzā. Ar laiku viss kļuva arvien nopietnāk. Bija Latvijas čempionāts, sapratām, ka mums ir laba komanda. Gājām tālāk, mainījās treneri. "Metta" mani treneri ir bijuši Ģirts Mihelsons, Andrejs Gluščuks, Jānis Goba, šķiet, vienubrīd atkal bija Andrejs, dublieros bija Andrejs Karpovs ar Viktoru Mazuru, vienubrīd arī Maksims Rafaļskis, bet Virslīgā bija Andris [Riherts], atkal Andrejs [Gluščuks], Andris. Tā ka esmu trenējies pie daudziem Latvijā labi zināmiem treneriem. Gāju cauri visām "Metta" jauniešu komandām, dublieros debitēju 15 gadu vecumā un Virslīgā – 16 gadu vecumā.

- Tētis ievilka futbolā?
- Jā, tētis ievilka futbolā. Varbūt bērnībā pats neatceros tik ļoti, kā tētis pats skrēja, bet man ir stāstījuši, ka futbola laukuma malā, kā izrādās, esmu skraidījis pliks. Nezinu, kādā vecumā – to man neteica, bet tā esot bijis. Tētis bija futbolists, spēlēja FK "Alberts" – varbūt ne tik augstā līmenī kā es tagad, bet tik un tā visi jaunie zēni grib būt kā savs tētis.

- Ja tu bērns būtu tagad, droši vien nonāktu RFS, nevis "Metta"?
- No turienes, kur dzīvojam, RFS ir trīs minūšu brauciena attālumā ar mašīnu.

- Tu neesi vienīgais Vientiess Latvijas izlasēs. Pastāsti, lūdzu, arī par savu brāli!
- Brālis Roberts Vientiess ir dzimis 2010. gadā [spēlē Latvijas U17 izlasē, kuru nākamgad gaida Eiropas čempionāta finālturnīrs savās mājās, – A.S.]. Viņš ir uzbrūkošais centra pussargs, bet viņš man teica, lai kādā intervijā pasaku, ka nav pareizi iespaidoties no manis, jo arī viņu tagad jauniešu izlasē ielika kā centra aizsargu. Nezinu, varbūt viņu plāno kā nākamo Vientiesu, jo arī es jaunatnes izlasēs līdz U21 izlasei spēlēju kā centra pussargs. Taču es vairāk biju aizsardzības tipa pussargs, kamēr viņš ir konkrēts desmitnieks vai "Metta" arī bieži spēlē kā inverted winger - spārns, kurš iet uz iekšu. Viņš noteikti ir uzbrūkošāks spēlētājs. Joprojām spēlē "Metta" [akadēmijā], spēlē jaunatnes izlasēs un, cerams, pārsitīs mani.

- Brālis iepriekš nekacināja, ka viņu sauca uz U17 izlasi, bet tevi uz lielo izlasi nesauca?
- (Smejas) Es viņam vienmēr saku, lai viņš tiek uz nacionālo izlasi. Esmu gājis tam visam cauri, esmu priecīgs par katru viņa izsaukumu. Jāiet uz priekšu, un vēlu viņam visu to labāko, varbūt varu sniegt viņam kādus padomus.

- Atgādini, kādēļ tevi Andris vispār ielika aizsardzības centrā – komandā droši vien bija kādas traumas?
- Jā, traumas, bet arī pārgājām uz piecu aizsargu sistēmu. Bija doma, ka mani var ielikt aizsardzības centrā, bet uzbrukumu veidošanas fāzē spēlēju augstāk – ar bumbu biju kā sešinieks, bet aizsardzībā biju pēdējais aizsargs. Apvienoju abas pozīcijas, un tā arī aizgāja. Pirmos divus mēnešus man besīja ārā, man ļoti nepatika kā centra aizsargam, jo biju pieradis spēlēt kā balsta pussargs, bet ar laiku sāka iepatikties. Nākamajā sezonā, šķiet, pirmo apli atkal spēlēju kā centra pussargs, tad atkal bija traumas un bija jāiet kā centra aizsargam, un tajā sezonā bija tieši otrādi – jau parādījās domas, ka jābūt konkrēti centra aizsargam.

- Kas ir galvenās atšķirības starp balsta pussargu un centra aizsargu? Pirmā uzreiz jau droši vien jāsauc, ka balsta pussargam daudz jāspēlē ar muguru pret pretinieku vārtiem, kamēr centra aizsargs spēlē ar seju.
- Jā, noteikti balsta pussargam ir daudz saņemšanas ar muguru, visu laiku esi zem spiediena. Mūsdienu futbolā, šķiet, vairs nav tādas komandas, kas nesegtu balsta pussargu, kurš varētu nosēsties un spēlēt mierīgi. Tas, šķiet, vairs neeksistē. Centra aizsargs ir vairāk tendēts uz aizsardzību, jābūt nosvērtam, kontrolētam – balsta pussargam gan arī tādam jābūt. Balsta pussargam ir vairāk jāskrien, bet centra aizsargam ir vairāk sprintu un ir jābūt gatavam piespēlēm aiz muguras. Uzrāviens ir svarīgāks centra aizsargam. Balstam maksimālie sprinti ir ļoti reti, bet ir daudz īso paātrinājumu. Centra aizsargam to paātrinājumu - acceleration - varbūt nav tik daudz, bet toties ir daudz deceleration [bremzēšanas] un lielākas sprinta distances.

- Tagad viegli teikt, ka tevi ar šādu sniegumu šomēnes nevarēja neizsaukt, bet vēl pirms gada jūnijā izkriti no "Liepājas" rotācijas, aizgāji īrē uz Tukumu un ziemā – uz Čehijas otro līgu. Kā tolaik skatījies uz savas karjeras trajektoriju?
- Trajektorija man noteikti nepatika. Galamērķis bija zināms, un biju pārliecināts, ka atgriezīšos izlasē, bet tādu trajektoriju, tādu ceļu es noteikti nebiju iedomājies. Man šķita, ka tikko pēc izlases [2024. gada novembrī] iešu uz "Liepāju", spēlēšu tur, viss būs ļoti labi. "Liepājā" nebija mans labākais periods, lai arī es neteiktu, ka bija kaut kas katastrofāls. Skatoties atpakaļ, pārāk daudz analizēju un gribēju sevi izveidot no jauna, kaut gan "Liepāja" mani paņēma, lai es būtu tas pats Oskars Vientiess – darītu labā līmenī to pašu, ko darīju pirms tam. Es gribēju pielikt ko jaunu, un tā varbūt arī bija mana problēma. Kad aizsūtīja īrē uz Tukumu, biju ļoti vīlies, ļoti bēdīgs.

- Pie Alma vēl paguvi uzspēlēt?
- Nospēlēju, šķiet, četras spēles, un tas, manuprāt, bija mans visneveiksmīgākais periods. Tad ne tik traka kļūda noveda pie ielaistiem vārtiem, tad nogriezās piespēle vai kāds mistisks rikošets. Atceros, ka pret "Riga" bija sitiens pa vārtiem, bumba lidoja garām vārtiem, bet es to nezināju, bloķēju sitienu – pretiniekam, kurš bija sagriezies ar muguru pret vārtiem, pret ceļgalu un iekšā vārtos…Ārprāts! Savam personīgajam analītiķim sūtīju to klipu un pirms tam teicu, ka varbūt vajag aiziet nolikt svecīti vai jau jāiet galināt vistas. Viņš noskatījās to klipu un teica, ka svecīte vairs nepalīdzēs – jāiet galināt vistas.

- Kurš ir tavs personīgais analītiķis?
- "Liepājas" sākumā sāku sadarboties ar vienu britu, kuru atradu internetā. Viņš tiešām ir mans privātais analītiķis – Džeks Lembs-Vilsons. Pagājušajā gadā mums bija neliela pauze, jo Lūtonā Džeks Vilšīrs paņēma viņu kā analītikas departamenta vadītāju – viņam vairs nebija laika sadarboties, bet tagad atkal darbojamies kopā. Arī tas man noteikti daudz palīdzēja, jo Tukumā ļoti daudz strādājām.

- Ja īri Tukumā noteikti uztvēri kā kritumu karjerā, tad kā uztvēri otru īri uz Hrudimu - Čehijas otrās līgas otro ešelonu?
- Ziemā bija ziņa no "Liepājas", ka iešu īrē. Kaut gan Tukumā, manuprāt, bija laba sezonas otrā puse, taču jāpieņem un jāiet tālāk. Bija opcijas, pat finansiāli izdevīgākas opcijas palikt Latvijā – Ogrē vai Tukumā. Izskanēja arī Čehijas otrā līga, kas finansiāli bija daudz neizdevīgāks variants kā Tukums vai Ogre, taču mērķis, ejot uz "Liepāju", bija pēc tam tikt Polijā vai Čehijā – tāda līmeņa augstākajās līgās. Tā kā mērķis joprojām bija tikt tur, tad uz turieni var tikt gan no Virslīgas, gan arī Čehijas otrās līgas. No Virslīgas tobrīd tikt laikam būtu bijis grūtāk, tādēļ izvēlējos Čehijas otro līgu. Karjeras tālākais ceļš man tobrīd galvā jau bija iezīmēts – Virslīga-Čehija, Polija-galamērķis, cerams, ir Vācija, Itālija, Anglija. Izlēmu to ceļu Virslīgas vietā iet caur Čehijas otro līgu. Daži to no malas nesaprata, tomēr aizbraucot līmenis bija pārsteidzoši labs. Ar bāzi viss bija kārtībā, kopumā viss ar futbola laukumu un dzīvošanu saistītais bija sakārtots, bet administratīvās lietas klubā gan bija diezgan interesantas.

- Kādā ziņā?
- Aizbraucu uz turieni, parakstīju līgumu – viss bija kārtībā, samaksāja pirmo algu. Pēc tam runāju ar komandas biedru, kurš teica, ka viņam nav maksāts jau 2-3 mēnešus. Uzreiz tāds mazais sarkanais karogs. Pēc tam uz vienu treniņu neatnāca četri cilvēki. Jau domāju – kas nu ir? Dažas stundas vēlāk Čehijas Futbola federācijas mājaslapā iznāca ziņa, ka vairāk nekā 100 cilvēku savāca par spēļu sarunāšanas skandālu, un četri bija arī mūsu komandā. Viens treniņos atgriezās, bet trīs vairs neredzēju. Klubs vēlāk stāstīja, ka visu [finansiālo] situāciju sakārtos, mums ir jāsavāc punkti, jāpaliek līgā, un tad klubs dabūs jaunu sponsoru, dabūs TV naudu, samaksās visus parādus – viss būs kārtībā. Punktus savācām, līgā palikām, taču, tā kā kaut kas nebija samaksāts, no līgas tomēr izkritām. Viss slikti, naudas nav – man šķiet, katram spēlētājam klubs ir lielos parādos tā dēļ, ka klubs tagad ir pazemināts uz trešo līgu.

- Arī tev?
- Arī man, jā. Caur aģentu esam iesnieguši oficiālu vēstuli, ziņojumu. Man ir parādā četru mēnešu algas un bonusus par uzvarām un neizkrišanu no līgas.

- Otrās līgas tabulā finišējāt 11. vietā – vai pats biji gaidījis, ka nokļūsi Teplicē un Čehijas augstākajā līgā kopumā?
- Cerība un mērķis tāds bija. Arī sajūta pašam bija, ka drīzāk sliecos uz to, ka varu spēlēt augstākajā līgā. Pret "Zbrojovka Brno", kas pārliecinoši izcīnīja pirmo vietu un pa taisno tika augstākajā līgā, bija, manuprāt, mana labākā spēle sezonā [zaudējums gan ar 0:2]. Arī "Teplice" pēc tam to pieminēja, ka tieši tur mani redzēja un bija patīkami pārsteigti. Jā, cerība [par tikšanu augstākajā līgā] bija. Jā, domas bija. Drīzāk, ka jā. To, ka viņi mani skatās, uzzināju kādas četras spēles pirms sezonas beigām - ka viņi ir braukuši skatīties manas spēles Hrudimā. Visneveiklākā situācija bija, kad maijā bija izbraukuma spēle pret "Taborsko". Skatīties atbrauca treneris un asistents, bet es iesildīšanās laikā sarāvu aizmugurējo muskuli un tieši nespēlēju. Vēlāk runāju ar viņu skautinga departamenta vadītāju – atbrauca mani skatīties, uzēda garšīgu desiņu, izdzēra aliņu un aizbrauca prom (smejas).

- Labi, viens ir tikt uz Teplici – tas jau ir liels solis augšup, bet tev arī ir lielākais spēles laiks komandā un dzirdētas ļoti labas atsauksmes. Vai pašam šī straujā trajektorija nav pārsteidzoša – ka šos soļus augšup veici tik ātri un izgāji pusgada, nevis vairāku gadu laikā? Strauji pa trepītēm nobrauci lejā, bet vēl straujāk uzbrauci augšā un nu esi vēl augstāk nekā sākumā.
- Patīkams pārsteigums, pat nezinu, ar kādu vārdu raksturot visprecīzāk. Drīzāk jau, ka jā. Viss šis gads ir bijis ļoti pozitīvs, un te atkal jāsaka paldies gan analītiķim, gan arī psihologam. Arī ar psihologu šogad esmu daudz strādājis un mentāli esmu pilnīgi cits spēlētājs, nekā biju pirms gada. Arī psihologs ir brits – man tie briti laikam patīk (smaida). Ļoti labi pārzinu angļu valodu, un Premjerlīga ir mana sapņu līga. Laikam tādēļ arī velk uz futbola dzimtenes pusi.

- Analītiķis, psihologs, tavās atbildēs jūtamas ļoti labi formulētas karjeras trepītes – turklāt ne tikai mērķi, bet arī precīzi soļi, kā tos sasniegt. Tev tas varbūt ir pašsaprotami, bet nedomāju, ka Latvijā ir daudz sportistu, kuri tam visam pieiet tik strukturēti un komandu sporta veidos strādā ar saviem personīgajiem, nevis komandā jau esošiem palīgiem. No kurienes tev ir šī pieeja? Kā tu vispār nonāci līdz domai, ka tev vajag savu analītiķi?
- Mamma – noteikti! Viņa ir biznesa vadītāja un pārvalda 33 cilvēku komandu, uzņēmums ir ar lielu apgrozījumu. Tas man noteikti ir ielikts no bērnības, ka visu laiku ir jāmeklē veids, kā attīstīties, un visu laiku ir jāmeklē tas viens papildu procents. Viņa man sniedz padomus par dzīvi, rekomendē grāmatas, visādas programmas. Dažreiz par daudz, dažreiz par maz, bet galu galā kaut ko no tā esmu paņēmis un vienmēr meklēju veidu, kā attīstīties.

Futbolā ļoti daudz cilvēku fokusējas uz fizisko pusi. Ar psihologu tieši runājām par to. Viņam tikko bija intervija ar Sanderlendas spēlētāju Premjerlīgā Lūku O'Naienu [31 gadu vecu angli, kurš arī no centra pussarga pārkvalificējās par centra aizsargu, – A.S.], kurš arī bieži nāk iekšā zvanos. Viņš teica, ka futbolisti strādā 80% pie fiziskās un varbūt 20% pie tehniskās puses ar bumbu, bet taktiski un mentāli nedara gandrīz neko. Treneris varbūt saka, lai esi pozitīvs, agresīvs, dari to un to, bet globāli saka tikai klišejiskas frāzes, kuras reāli neko īpašu nenozīmē. Vajag veltīt laiku arī papildu lietām, un šajā gadā man tās ir mentalitāte un taktiskās lietas. Komandā taktiku skatās vienmēr, ir analīzes pēc spēlēm, tomēr nav tā, ka izietu cauri visiem taviem klipiem un izanalizētu, ko darīji šeit, kādēļ darīji to, kādēļ nedarīji to. Tik padziļināti tas nenotiek, tādēļ savs analītiķis noteikti palīdz.

- Diez vai ir iespējams rēķināties, ka izaugsme mūžīgi būs tik strauja un tik augšupejoša, tomēr kādi tavā vīzijā ir tuvākie sasniedzamie mērķi Teplicē un izlasē? Vienu mērķīti jau iemetīšu – tabulā pašlaik esat augstajā piektajā vietā, varbūt tikt Eirokausos?
- Sāksim ar izlasi, pirmais mērķis noteikti ir debija. Jau ilgi esmu uz to strādājis, un tas ir tuvākais un sasniedzamākais mērķis. Pēc tam ejam tālāk – pirmais pamatsastāvs, pirmā sausā spēle, pirmie vārti, ejam uz priekšu. Teplicē – interesanti, bet kā komanda mērķi nemaz neesam nosprauduši, par to varbūt tikai runā ģērbtuvē. Minimālais mērķis ir desmitā vieta, lai nebūtu jāspēlē izkrišanas sešinieka grupiņā. Šobrīd šaubos, ka klubs pēkšņi pateiks, ka mērķis ir Eirokausi.

- Pēc Transfermarkt vērtības esat ceturtie no beigām (9.9 miljoni eiro – Virslīgā tā būtu trešā vieta aiz "Riga" [15.5] un RFS [11.2]).
- Ja godīgi, es to nezināju. Tātad šobrīd spēlējam virs sava līmeņa, bet varbūt arī mūsu Transfermarkt vērtība tagad pacelsies un uzkāpsim augstāk. Komandas mērķis ir turpināt darīt to, ko darām, bet individuālais mērķis ir gūt pirmos vārtus. Galvenais mērķis ir nostiprināt piespēļu precizitāti. Pirmajās 5-6 spēlēs bija ļoti augsts līmenis, tagad tas atkal ir nokrities, jo droši vien arī pretinieki mūs tagad uztver un gatavojas citādi. Tam ir jātiek pāri un jāmeklē jauni risinājumi, kā ar to tikt galā.

- Kad pēc spēles saņem statistikas atskaiti vai video rullīšus, kas ir galvenās lietas, uz kurām skaties, lai pateiktu, ka tev šī spēle bija laba vai slikta?
- Pēdējā laikā cenšos vadīties pēc sajūtām, kādas ir pēc spēles. Esmu bieži novērojis, ka, piemēram, divcīņu procents bijis pārsteidzoši zems. Tad ar analītiķi ejam cauri klipiem – reizēm pat nezinu, kādēļ tās divcīņas ieskaitītas kā zaudētas. Esmu izsitis bumbu, komandas biedrs to ir dabūjis, bet man ieskaitīta zaudēta divcīņa, jo uzbrucējs bumbai pieskāries pirmais. Cenšos mazāk skatīties arī Flashscore, Sofascore un FotMob vērtējumus. Tas, kas mani objektīvi vairāk interesē un ko cenšos paskatīties, ir statistika par pretinieku skaitu, ko esmu nogriezis ar piespēlēm.

- Vai 5:5 pret Plzeņu ir trakākā spēle tavā dzīvē?
- Neapšaubāmi! Neapšaubāmi! Tad, kad 10. minūtē ir jau 0:3, tu domā, kaut šī spēle ātrāk beigtos un nesavārām kaut kādu 0:8. Man kaut kas jauns bija arī tas, ka svilpj pašu fani. Latvijā tā nenotiek. Ne mums ir tik daudz fanu, ne arī viņi svilptu tādā brīdī. Kad jau bijām vadībā ar 5:4, tad sajūtas bija maģiskas. Žēl, ka beigās 5:5, bet pirms spēles neizšķirtu pret Plzeņu droši vien es ņemtu jebkurā dienā.

Tabula pašlaik ir ļoti blīva – esat piektie, aiz jums ir Prāgas "Sparta", bet Plzeņa vispār ir tikai desmitā. Arī ar "Slavia" jau esat spēlējuši. Jau teici, ka pirmais uzdevums ir izvairīties no apakšējā sešinieka, bet kā kopumā redzi jūsu konkurētspēju?
- Es teiktu, ka šajā līgā spēlēt var pret jebkuru. Dažreiz spēles būs grūtākas un statistiski iespēju būs vēl mazāk. Pret "Slavia" [0:2 viesos] un "Sparta" [1:4 viesos] tās noteikti ir četras grūtākās spēles sezonā, bet ar pārējiem var konkurēt. No pagājušās sezonas augšējā sešinieka spēlējām arī ar Plzeņu [5:5 mājās], "Hradec Kralove" [2:0 viesos], "Jablonec" [2:0 mājās] un Liberecas "Slovan" [1:0 viesos]. Kā izrādās, trīs klubus no labāko sešinieka jau esam uzvarējuši – kad tagad tā pasaki, izklausās interesanti. Spēlēt var ar visiem, bet cerams, ka paši tagad nepārdegsim no savām gaidām, ka nu tikai visi jāuzvar. Jāturpina darīt to, ko darām, jo tas acīmredzami strādā. Jāturpina adaptēties, jo arī pretinieki mums adaptēsies. Joprojām domāju, ka mērķis ir vismaz desmitā vieta, bet cerams, ka varam ilgi uzturēt intrigu arī par Eirokausiem [pagājušajā regulārajā sezonā "Teplice" bija 13. vietā un izkrišanas grupā beigās pakāpās uz 11. vietu – A.S.].

- Sanāk tāda pretruna – par tevi ir labas atsauksmes, bet komanda deviņās spēlēs ir ielaidusi 15 vārtus [bet arī guvusi 17], kas ir lielākais skaits labāko devītniekā. Tas liecina, ka esat spēlējoša, atvērta komanda?
- Jā, mēs īpaši sezonas sākumā spēlējām ļoti atvērtu futbolu. Varbūt tādēļ pēdējo spēli pirms izlases arī pārgājām uz trim centra aizsargiem [2:0 Hradeckrālovē]. Kā centra aizsargam tā, protams, nav statistika, ko vajadzētu likt uz plakāta un rādīt visiem skautiem – hei, paskatieties uz mani! Bet bieži, īpaši sezonas sākumā, bija daudz individuālu kļūdu, kuras tagad pieļaujam daudz mazāk, tādēļ arī esam sākuši laist daudz mazāk.

- Kā tu raksturotu savas stiprās un vājās puses?
- Stiprās puses ir pozīcijas ieņemšana, lai varētu pārtvert, izsist bumbu, caururbjošas piespēles un aizsardzības divcīņas. Es teiktu, ka viss galvenais izriet no pareizas pozīcijas ieņemšanas – gan aizsardzības, gan uzbrukuma darbībās. Pareizi atvērties, pareizi sagriezties, ķermeņa pozīcija, lai varētu spēlēt uz priekšu. Vājā vieta ir gaisa divcīņas. Daudz pie tām strādāju, bet te pretī nāk daudz garāki pretinieki nekā Latvijā. Kad spēlēju Latvijā, te bija Regža un Lemajičs, bet pārējie bija apmēram mana garuma. Čehijā daudz biežāk izvēlas garus spēlētājus, kuri ir stipri gaisa divcīņās.

- Komandai nesen pievienojās Badamosi brālis [arī uzbrucējs – no Igaunijas "Paide"], klubā ir Harža un čehs Haruštjāks no "Daugavpils", arī savainots lietuviešu centra aizsargs. Kā saproti, velku uz to, ka daudzi ir spēlējuši Baltijas čempionātos. Vai savā starpā par to parunājat, pasmejaties? Un, otrkārt, kādēļ, tavuprāt, gan Teplicei, gan Čehijas klubiem kopumā Baltijas tirgus kļuvis tik interesants?
- Savā starpā mēs par to noteikti runājam. Jā, arī Haruštjāks, kurš agrāk "Daugavpilī" bija kreisais aizsargs, arī ar viņu ir labs kontakts, parunājam. Vai esmu tā analizējis, kādēļ tik daudz ir no Baltijas, tad godīgi teikšu, ka nē. Ja tu tā saki, tad statistisku tendenci tur noteikti var atrast. Varbūt tas, ka Latvijas spēlētāji, kuri ir ienākuši augstākajā līgā, ir parādījuši labu rezultātu. Pēdējais noteikti ir Raimonds [Krollis], kurš latviešu latiņu tajā līmenī noteikti ir pacēlis. Esam pierādījuši, ka varam spēlēt šajā līmenī un ka Baltijas spēlētāji ir pietiekami kvalitatīvi.

- Čehu valodu mācies?
- Jā! Mans pasniedzējs saka, ka esmu starp B1 [vidējais līmenis] un A2 [pamata līmenis]. Ikdienā restorānos, veikalos jau varu mierīgi runāt. Kādu vārdu varbūt vajag palūgt iztulkot, bet ikdienai jau pietiek. Vienīgi, viņiem ir ļoti daudz locījumu, galotņu – līdzīgi kā latviešu valodā. Gramatika ir visgrūtākā, bet ar vārdu krājumu ikdienai jau pilnībā pietiek.